2.daļa. No sirds straumēm plūstošas asaras

Baiļu un iedvesmas krustcelēs 

Kļūdams vecāks un pieaugušāks, es arvien biežāk sāku uzdot sev jautājumu, par ko es kļūšu, kad izaugšu. Man patika vērot un pētīt dabu, tāpēc es pieļāvu domu, ka varbūt nebūtu nemaz tik slikti kļūt par zinātnieku. Taču es pārdomāju, kad ieraudzīju, kā japāņu koloniālā vara izlaupa un izputina manu tautu. Cilvēku dzīve bija tik smaga, ka viņi nespēja pat paēdināt sevi. Es sapratu, ka, kļūstot par zinātnieku, pat ja es saņemtu Nobela prēmiju, man neizdosies atvieglot cilvēku ciešanas.

Tad es izlēmu kļūt par cilvēku, kas noslaucīs asaras no cilvēku vaigiem un remdēs ciešanas viņu sirdī. Guļot meža pļavā un klausoties putnu dziesmās, es domāju: „Mums ir jāpadara pasaule tikpat silta un maiga kā šīs dziesmas. Man ir jāpalīdz cilvēku dzīvēm uzplaukt un kļūt brīnišķīgām un smaržīgām kā ziediem.” Es nezināju, kāda profesija man palīdzēs to īstenot, taču es biju pārliecināts, ka man ir jākļūst par cilvēku, kas atnesīs cilvēkiem laimi.

Kad es kļuvu desmit gadu vecs, mana ģimene pievērsās kristietībai, pateicoties mana vectēva brālim Mūnam Jungukam, kurš bija mācītājs un dzīvoja dziļu un dedzīgu ticības dzīvi. Kopš tā brīža es sāku ik nedēļu, bez izņēmuma, aktīvi apmeklēt baznīcu. Ja es kaut mazliet nokavēju dievkalpojumu, man bija tāds kauns, ka es nespēju pacelt acis. Es nezinu, kas mani iedvesmoja tik agrā vecumā būt tādam, taču Dievs jau tad ieņēma svarīgu vietu manā dzīvē. Arvien vairāk un vairāk es sāku aizdomāties par dzīvības un nāves jautājumiem un cilvēku ciešanu un bēdu iemesliem.

Kad es kļuvu sešpadsmit gadu vecs, mūsu ģimenē notika traģēdija – gada laikā nomira mani pieci jaunākie brāļi un māsas. Nekādi vārdi nespēj aprakstīt tās sirdssāpes, ko vecāki izjuta, zaudējuši piecus no trīspadsmit bērniem tik īsā laikā.

Tā vien šķita, ka vienas ģimenes ciešanas bija saistītas ar visas valsts un pat pasaules ciešanām. Man arvien grūtāk bija noskatīties, kā korejiešu tauta cieš Japānas tirāniskās okupācijas varā. Cilvēkiem pietrūka pārtikas, brīžiem viņi bija spiesti lasīt zāli un plēst mizu no kokiem, lai to visu uzvārītu un remdētu izsalkumu. Šķita, ka kariem mūsu pasaulē nekad nepienāks gals.

Kādu dienu es izlasīju avīzē par mana vecuma vidusskolnieka pašnāvību. „Kāpēc viņam bija jāmirst?” es sev jautāju. „Kas lika tik jaunam cilvēkam sevi nogalināt?” Šī ziņa satrieca mani tā, it kā tas būtu noticis ar man tuvu cilvēku. Virs avīzes, kas bija atvērta raksta lappusē, es noraudāju trīs dienas un naktis. Asaras turpināja tecēt un tecēt, un es vienkārši nespēju tās apturēt...

Es nevarēju saprast, kāpēc tādas traģēdijas notiek ar labiem cilvēkiem. Man gadījās redzēt vecvectēva kaulus; šis skats rosināja mani aizdomāties par dzīvības un nāves jautājumiem. Taču Dieva Vārds, kuru es klausījos baznīcā, nespēja dot skaidras un izsmeļošas atbildes uz maniem jautājumiem. Lai remdētu savu vilšanos, es kaut kā dabiski sāku arvien vairāk lūgties.

„Kas es esmu? No kurienes esmu radies? Kāds ir dzīves mērķis? Kas notiek ar cilvēkiem pēc nāves? Vai pastāv kāda pasaule mūžīgajai dvēselei? Vai Dievs patiešām pastāv? Vai Viņš tiešām ir visvarens? Ja Viņš ir, tad kāpēc Viņš neko nedara un vienkārši noskatās šausmās, kas notiek uz zemes? Ja Dievs radīja pasauli, vai tas nozīmē, ka Viņš radīja arī ciešanas tajā? Kā atbrīvot Koreju no japāņu okupācijas? Kāda nozīme ir korejiešu tautas ciešanām? Kāpēc cilvēki neieredz viens otru, cīnās un uzsāk karus?” Mana sirds bija pilnaar nopietniem un dziļiem jautājumiem. Neviens nespēja bez grūtībām atbildēt uz tiem, tāpēc man nekas cits neatlika, kā lūgties. Lūgšanā es guvu mierinājumu. Kad es izklāstīju Dievam šīs mokošās problēmas, manas ciešanas un bēdas izgaisa,un es sajutos labāk. Tad es sāku lūgšanai veltīt arvien vairāk un vairāk laika, līdz es sāku lūgties visu cauru nakti. Un reiz ar mani notika kaut kas neticams un patiesi vērtīgs – Dievs atbildēja uz manām lūgšanām. Šī diena paliks manā sirdī līdz mūža galam kā visdārgākā atmiņa. Es to nekad neaizmirsīšu...

Tā bija nakts pirms Lieldienām gadā, kad man apritēja sešpadsmit gadu. Visu nakti es pavadīju Mjodu kalnā, asarās lūdzot Dievu atbildēt man. Kāpēc Viņš radīja pasauli, kur ir tik daudz bēdu un izmisuma? Kāpēc viszinošais un visvarenais Dievs pameta pasauli tādā postā? Ko es varu izdarīt savas nelaimīgās dzimtenes labā? Es aizgūtnēm raudāju un atkārtoju šos jautājumus atkal un atkal.

Lieldienu rītā, pēc tam, kad es visu nakti biju pavadījis lūgšanā, man parādījās Jēzus. Viņš parādījās vienā mirklī kā vēja brāzma un teica: „Dievs jūt dziļas sāpes cilvēces ciešanu dēļ. Tev ir jāuzņemas īpaša misija un jāīsteno uz zemes Dieva darbi.”

Todien es skaidri ieraudzīju skumjo Jēzus seju un dzirdēju viņa balsi. Pārdzīvojumi no šīs tikšanās lika manam ķermenim drudžaini trīcēt kā apses lapai vējā. Mani pārņēma tādas bailes, ka man likās, ka es nomiršu, un tai pašā laikā tāda pateicība, ka vēl mazliet un es uzsprāgšu. Jēzus bez aplinkiem pastāstīja, kas man būs jāpaveic. Viņa vārdi satricināja mani līdz sirds dziļumiem: viņš runāja par cilvēces atbrīvošanu no ciešanām un to, kā iepriecināt Dievu. Mana pirmā reakcija bija: „Es ar to netikšu galā. Kā gan man to izdarīt? Un kāpēc tu man vispār uztici tik svarīgu misiju?” Es biju patiesi nobijies. Man tik ļoti gribējās izvairīties no šīs atbildības. Es satvēru viņa drēbju apakšmalu un nevaldāmi izplūdu asarās.

Mani pārņēma milzīgs apjukums. Es nevarēju visu vaļsirdīgi izstāstīt vecākiem un atklāt viņiem savu milzīgo noslēpumu. Taču to visu turēt sevī es arī nevarēju. Lai kā es necentos, es ne uz mirkli nevarēju aizmirst par tikšanos ar Jēzu. Šis notikums pilnīgi un neatgriezeniski izmainīja manu dzīvi. Kopš tās dienas es nodevos Dieva vārda izpētei. Brīžiem mani ieskāva necaurredzama tumsa, un es jutu tādas sāpes, ka nespēju elpot. Taču bija arī brīži, kad manu sirdi pārņēma tāds prieks, it kā es vērotu virs apvāršņa austošu sauli. Vienā no šādām dienām centienos mierināt savu sirdi un apturēt asaras es sacerēju šo dzejoli:

Slavas kronis

Kad es šaubos cilvēkos, es jūtu sāpes.
Kad es nosodu viņus, tas ir nepanesami.
Kad es ienīstu, manai dzīvei zūd vērtība.

Taču, ja es ticu cilvēkiem, viņi mani pieviļ.
Ja es mīlu, mani nodod.
Nakts ciešanās un mokās saķeru galvu.
Vai es kļūdos?

Jā, es kļūdos!
Pat, ja jūs pieviļ, – ticiet!
Pat, ja nodod, – piedodiet!
Mīliet no visas sirds pat tos, kas neieredz jūs.

Noslauciet asaras un sagaidiet ar smaidu
Tos, kuros ir viens vienīgs viltus
Un kas nodod bez nožēlas.

Ak, Kungs! Mīlēt ir tik sāpīgi!
Palūkojies uz manām rokām,
Uzliec savas rokas uz manām krūtīm.
Mana sirds pušu plīst; tādas sāpes!

Taču, kad es mīlēju savus naidniekus,
Es guvu uzvaru.
Ja tu esi rīkojies tāpat,
Dāvāšu tev Slavas Kroni.

Es piedzīvoju daudz tādu dienu, kas veda mani arvien dziļākā un dziļākā lūgšanu pasaulē. Es uzņēmu sevī jaunos patiesības vārdus, kurus man atklāja Jēzus, un mani pilnībā pārņēma attiecības ar Dievu. Mans dzīvesveids absolūti izmainījās.

Tajā pašā gadā es veltīju visu vasaru valsts apceļošanai. Man nebija naudas, tāpēc es klauvēju pie māju durvīm un lūdzu kaut ko ēdamu. Reizēm man uzsmaidīja veiksme, un mani pa ceļam paķēra kāda kravas mašīna. Tā es pabiju visos valsts nostūros. Lai kur es nedotos, es redzēju, ka mana dzimtene ir kļuvusi par īstu asaru un bēdu ieleju. Cilvēku bada ciešanām nevarēja redzēt galu.
Un tad es pateicu sev: „Šai briesmīgajai vēsturei ir nekavējoties jābeidzas. Mūsu tauta nedrīkst būt pamesta ciešanās un bezcerībā. Man ir jāatrod veids, kā nokļūt Japānā un Amerikā un izstāstīt visai pasaulei par korejiešu tautas diženumu.

Pateicoties šim ceļojumam, mana apņēmība īstenot savu misiju divkāršojās. Savilcis rokas dūrēs, es sakoncentrēju visas savas domas un skaidri ieraudzīju ceļu, kurš man būs jāiet dzīvē: „Es noteikti izglābšu mūsu tautu un izdarīšu visu, lai uz zemes iestātos Dieva miers.”

 

Granāta ar izrautu gredzenu

Pēc Kjonsonas institūta absolvēšanas 1942. gadā es devos uz Japānu, lai turpinātu mācības. Es devos turp, jo jutu, ka man pēc iespējas vairāk ir jāuzzina par šo valsti. Pa ceļam uz Pusānu es sēdēju vilcienā un nespēju valdīt asaras. Es pārdzīvoju par to, ka atstāju savu dzimteni, kas vēl joprojām nespēja atbrīvoties no koloniālā jūga.

Ieradies Tokijā, es iestājos Vasedas universitātes tehniskās nodaļas elektrotehnikas fakultātē. Es izvēlējos tieši šo specialitāti, jo jutu, ka bez zināšanām mūsdienu zinātnē es nespēšu nodibināt jaunu reliģisku filosofiju.

Mācoties Japānā, es tāpat kā Korejā nosēju pasniedzējus ar jautājumiem. Atlika man sākt uzdot jautājumus, kā es vairs nespēju apstāties. Daži pasniedzēji izlikās mani neredzam un ignorēja manus jautājumus: „Ko jūs par to domājat?” Ja es šaubījos par kaut ko, es nespēju nomierināties, kamēr neaizrakos līdz problēmas saknei. Es negribēju tīšuprāt tirdīt pasniedzējus. Vienkārši es jutu, ka, reiz esmu apņēmies iemācīties kādu priekšmetu, man tas ir jāizpēta līdz sīkumiem.

Kopmītnē uz mana rakstāmgalda vienmēr viena otrai blakus stāvēja trīs atvērtas Bībeles – korejiešu, japāņu un angļu valodā. Es pārlasīju vienus un tos pašus fragmentus trijās valodās. Izlasījis fragmentu, es pasvītroju dažas rindas un rakstīju piezīmes uz lapas malām, līdz manas Bībeles kļuva raibas no tintes traipiem un bija grūti lasāmas.

Toreiz korejiešu studenti, kas mācījās dažādās Tokijas un tās apkārtnes mācību iestādēs, organizēja pagrīdes kustību par neatkarību. Tā bija dabiska rīcība, ņemot vērā to, ka mūsu dzimtene vēl joprojām cieta Japānas koloniālā jūga varā.

Kustība radās kā atbilde uz to, ko japāņi nosauca par „Lielo Austrumāzijas karu” (1937 – 1945). Līdz ar konflikta pieņemšanos spēkā Tokijas varas iestādes sāka iesaukt karadienestā korejiešu studentus kā „studējošos kareivjus” un nosūtīt viņus uz frontes līniju. Es ieņēmu šajā kustībā vienu no vadošajām pozīcijām. Mēs sadarbojāmies ar Korejas Republikas pagaidu valdību, kas atradās Šanhajā un kuru vadīja KimsGu. Mana nodarbošanās nozīmēja, ka jebkurā brīdī es varu zaudēt savu dzīvību. Taču es nesvārstījos, jo es zināju, ka mana nāve kalpos cēlam mērķim.

Blakus Vasedas universitātei atradās policijas iecirknis. Japāņu policija uzzināja par manu darbību un sāka uzmanīgi maninovērot. Viņi vienmēr zināja, kad brīvlaikā es grasos atgriezties Korejā, un sekoja man līdz pašai kuģa piestātnei, lai pārliecinātos par manu aizbraukšanu. Es vairs nemaz neatceros, cik reižu tiku aizturēts un vests uz iecirkni, kur mani sita, spīdzināja un turēja ieslēgtu kamerā. Taču pat vissmagāko spīdzināšanu laikā es nepadevos un neatklāju viņiem informāciju, kuru viņi gribēja uzzināt. Jo stiprāk viņi mani sita, jo stiprāk es sakodu zobus. Reiz uz Jotsugavastilta es sakāvos ar policistiem, kas dzinās man pakaļ. Kautiņa laikā es izrāvu vienu no tilta margām un sāku vicināt to kā rungu. Tajās dienās es biju uzvilkts kā granāta ar izrautu gredzenu.

 

Sadraudzēties ar strādniekiem, daloties viņu sāpēs

Tolaik Japānas iedzīvotāji arī cieta badu, un daudziem korejiešu studentiem bija naudas grūtības. Reizi mēnesī man izsniedza pārtikas talonus, kurus es atdevu studentiem, kas nevarēja tos atļauties, sakot: „Ēdiet! Ēdiet visu, ko vēlaties!” Es nesatraucos par to, kā nopelnīt naudu. Es varēju iekārtoties darbā par dienas strādnieku un saņemt vakariņas. Man patika pelnīt naudu, lai apmaksātu mācības studentiem, kam trūka līdzekļu. Kad es palīdzēju cilvēkiem un centos paēdināt viņus, es piepildījos ar enerģiju.

Es biju strādnieku strādnieks un labs draugs viņiem. Tāpat kā sviedriem sasmakušie strādnieki, es ķēros pie darba un strādāju, līdz visu manu ķermeni pārklāja sviedri. Viņi bija mani brāļi un man bija vienalga, kā viņi ož. Mēs sedzāmies ar lupatu deķiem, tik pretīgiem un netīriem, ka pa tiem krustām šķērsām rāpoja melnas utis. Es bez vilcināšanās paspiedu strādnieku rokas, kas bija pārklātas ar biezu netīrumu kārtu. Viņu sviedri, kas bija sajaukušies ar netīrumiem, bija pilni ar neatvairāmu sirds siltumu. Tieši viņu siltās sirdis mani tik ļoti piesaistīja.

Cilvēki, kuru labā mēs strādājām, reizēm izspieda no strādniekiem visas sulas. Visbiežāk tie bija brigādes vadītāji, kas tieši vadīja strādnieku darbu. Viņi piesavinājās trīsdesmit procentus no strādnieku algas, un tie bija bezspēcīgi kaut ko iesākt. Šie brigadieri nesaudzīgi ekspluatēja vājos un pieglaimojās stiprajiem. Viens no viņiem tā saniknoja mani, ka es reiz atnācu pie viņa ar diviem saviem draugiem un pieprasīju, lai viņš izmaksā strādniekiem algu pilnā apmērā. „Ja tu esi pieņēmis kādu darbā, tad esi tik labs un izmaksā viņiem visu, ko viņš ir nopelnījis!” es viņam teicu. Viņš atteicās, un tad mēs atnācām pie viņa nākamajā un aiznākamajā dienā. Mēs bijām apņēmības pilni turpināt tirdīt viņu, līdz viņš padosies. Galu galā es iesitu viņam un nogāzu no kājām. Parasti es esmu savaldīgs un miermīlīgs cilvēks, taču ja mani stipri sadusmo, viss mans nepakļāvīgais un neatlaidīgais jaunības dienu raksturs tūlīt pat atgriežas.

Es vienmēr biju izsalcis, taču neļāvu, lai ēdiens kļūtu par pašmērķi. Es jutu, ka man ir nepieciešams konkrēts iemesls, lai apēstu kādu porciju. Parastipirms ēdienreizes es jautāju sev par sava izsalkuma iemesliem: „Vai es tiešām esmu labi pastrādājis? Vai es strādāju sevis labā, vai sabiedrības labā?” Skatoties uz rīsu bļodā, es teicu tam: „Es ēdu tevi, lai man būtu spēks paveikt vēl lielākus darbus un izdarīt vēl vairāk sabiedrības labā nekā vakar.” Un tad rīsi atzinīgi atsmaidījaman. Tādos mirkļos ēdienreizes kļuva par noslēpumainu un priecīgu brīdi. Taču, ja es jutu, ka nevaru pateikt šos vārdus, es izlaidu ēdienreizi, lai cik izsalcis es nebūtu. Tā nu sanāca, ka bieži vien es ēdu reizi vai divas dienā. Es aprobežojos ar divām maltītēm dienā ne tāpēc, ka man būtu slikta ēstgriba. Patiesībā, reiz sācis ēst, es varēju notiesāt bezgalīgi daudz. Reiz vienā maltītē es apēdu vienpadsmit lielas bļodas ar kviešu nūdelēm. Citu reizi es notiesāju septiņus šķīvjus ar rīsiem, samaisītiem ar vistu un ceptu olu. Par spīti tādai apetītei es turpināju atteikties no pusdienām un aprobežoties ar divām maltītēm dienā līdz vairāk nekā trīsdesmit gadu vecumam.

Izsalkuma sajūta bija sava veida nostaļģija. Šī izsalkuma nostaļģija man bija labi zināma, taču es jutu, ka vienas maltītes ziedošana dienā bija mazākais ko es varēju izdarīt pasaules labā. Vēl es neļāvu sev nēsāt jaunas drēbes un nekad nekurināju istabu, lai cik auksti nebūtu. Kad kļuva neizturami auksts, es ietinos avīzē un jutos tā, it kā būtu apsedzies ar siltu zīda segu. Tāpēc es ļoti labi zinu, cik vērtīga ir vienkārša avīzes lapa.

Reizēm es devos uz Sinagavas rajonu, kur dzīvoja vieni nabagi, un nakšņoju kopā ar viņiem, apsedzies ar lupatām. Siltās, saulainās dienās es izlasīju utis no viņu matiem un dalījos ar viņiem savā maltītē. Sinagavas ielās vienmēr bija daudz ielasmeitu. Es bieži sarunājos ar viņām un uzklausīju viņu dzīvesstāstus. Mēs kļuvām par labiem draugiem, neizdzēruši ne pilīti alkohola. Daži cilvēki apgalvo, ka viņiem ir kārtīgi jāpiedzeras, lai atvērtu savu sirdi un sāktu atklāti stāstīt par sevi, taču tā ir tikai un vienīgi atruna. Kad šīs sievietes aptvēra, ka es neesmu piedzēries un patiesi vēlu viņām tikai labu, viņas atklāti dalījās visā, kas bija uz sirds, un stāstīja par savām grūtībām un nelaimēm.

Kur tik es nestrādāju, kamēr mācījos Japānā. Es biju sargs biroju ēkā; rakstīju vēstules rakstīt nepratēju vietā. Es strādāju gan par vienkāršu strādnieku, gan brigadieri. Reiz es pabiju pat zīlnieka lomā. Kad man steidzami bija vajadzīga nauda, es rakstīju kaligrāfiju un pārdevu to. Taču es nekad neielaidu mācības un uzskatīju, ka tas viss ir daļa no mācību procesa. Es izmēģināju dažnedažādas profesijas un iepazinos ar visādiem cilvēkiem. Tā es iemācījos saprast cilvēkus daudz dziļāk. Pateicoties uzkrātajai pieredzei, es no pirmā acu skatiena varu noteikt, kā cilvēks pelna sev iztiku un cik labs ir viņa raksturs. Man nav jālauza galva par to, ķermenis pats pasaka man priekšā.

Esmu pārliecināts, ka, lai kļūtu par labu cilvēku, līdz trīsdesmit gadu vecumam ir jāpiedzīvo daudzas grūtības. Cilvēkam ir jānolaižas līdz dziļākajam izmisumam, līdz cilvēka eksistences zemākajam punktam, lai saprastu, kā tas ir. Cilvēkam ir jāprot atrast jaunas iespējas pat visīstākajā ellē. Vienīgi tikuši laukā no dziļākā izmisuma un ieguvuši jaunu apņēmību, mēs varam atdzimt un doties pretī jaunai nākotnei.

Mums nav jāraugās tikai vienā virzienā. Svarīgi ir redzēt gan tos, kas ieņem augšējās pozīcijas, gan tos, kas atrodas pašā apakšā. Mums ir jāprot raudzīties gan uz austrumiem un rietumiem, gan dienvidiem un ziemeļiem. Panākumi dzīvē ir atkarīgi no tā, cik labi mēs protam redzēt ar dvēseles acīm. Tāpēc mums ir jāiziet cauri daudziem pārbaudījumiem un jāatceras tie. Pat visgrūtākajās situācijās mums ir jābūt savaldīgiem, labvēlīgiem pret cilvēkiem, pārliecinātiem par sevi un jāprot pielāgoties jebkuriem apstākļiem. Cilvēkam ar labu raksturu, sasniedzot augstāko stāvokli, ir jābūt gatavam nolaisties līdz pašai apakšai. Vairums cilvēku baidās zaudēt augstu stāvokli, tāpēc visiem spēkiem cenšas noturēties virsotnē. Taču, ja ūdens pārstāj tecēt, tas kļūst sastāvējies. Tāpat arī cilvēkam, kas ir sasniedzis augstu stāvokli, ir jāspēj nolaisties un sagaidīt brīdi, kad viņš varēs atkal pacelties. Kad radīsies iespēja, viņš pacelsies vēl augstāk. Tāds cilvēks var kļūt dižens, iegūt daudzu cilvēku apbrīnu un kļūt par labu līderi. Visi šie pārbaudījumi cilvēkam ir jāpiedzīvo pirms trīsdesmit gadu vecuma sasniegšanas.

Es mācu jaunatni, ka viņiem ir jāizmēģina dzīvē viss iespējamais. Viņiem tieši vai netieši ir jāiziet cauri visiem mūsu pasaulē pastāvošajiem pārbaudījumiem tā, it kā viņi pētītu enciklopēdiju. Vienīgi tad viņi spēs atrast savu īsto „es”. Cilvēka būtība ir viņam piemītošais subjektīvais raksturs. Ja kāds spēj ar pārliecību paziņot: „Es varu apceļot visu valsti, un neatradīsies neviens, kas spētu uzveikt mani,” tad tāds cilvēks ir gatavs uzņemties jebkuru uzdevumu un būt pārliecināts par tā sekmīgu izpildīšanu. Cilvēks, kas tā dzīvo, noteikti gūs panākumus. Panākumi viņam būs garantēti. Pie tāda secinājuma es nonācu, kad dzīvoju Tokijā kā ubags.

Es ēdu un gulēju kopā ar strādniekiem, cietu badu kopā ar ubagiem, iepazinu visas dzīves grūtības un ieguvu doktora grādu ciešanu filosofijā. Tikai tā es varēju saprast Dieva gribu un Viņa darbu pie cilvēces glābšanas. Cilvēkam ir jākļūst par ciešanu karali, pirms viņš sasniedz trīsdesmit gadu vecumu. Tad pār viņu nāks Debesu Valstības slava.

 

Rāma mīlestības jūra

Atgriezies Korejā, es redzēju, ka nekas nav mainījies. Japānas tirānija kļuva nežēlīgāka ar katru dienu. Visa valsts bija piesūkusies ar asinīm un asarām. Es atgriezos Hiksokdonā Seulā un atkal sāku apmeklēt Mjonsude baznīcu. Es sāku katru dienu pierakstīt dienasgrāmatā savas domas un atziņas. Dienās, kad atziņu bija īpaši daudz, es varēju izrakstīt visu dienasgrāmatu. Es saņēmu atbildes uz daudziem jautājumiem, kuri mani nomocīja ilgus gadus. Beidzot pēc tik daudziem gadiem, veltītiem lūgšanām un patiesības meklējumiem, es atradu atbildes. Es tās saņēmu acumirklī tā, it kā caur mani izietu enerģijas kamols. Šajās dienās es saņēmu atklāsmi: „Dieva un cilvēku attiecības ir Tēva un bērnu attiecības, un Dievam ir ļoti sāpīgi redzēt cilvēku ciešanas.” Šajā brīdī man galvā viss nostājās savās vietās, un Visuma noslēpumi kļuva acīmredzami tā, it kā kāds būtu ieslēdzis kinoprojektoru. Viss, kas bija noticis, kopš cilvēki pārkāpa Dieva bausli, ar pārsteidzošu skaidrību paskrēja man acu priekšā. Karstas asaras nepārtraukti plūda man no acīm. Es nokritu uz ceļiem, noliecu galvu līdz grīdai un, nespēdams piecelties, nogulēju tā ļoti ilgi. Tāpat kā laikos, kad es biju mazs un tēvs nesa mani mājās uz savas muguras, es nogūlos Dievam uz ceļiem un ļāvu vaļu asarām. Deviņus gadus pēc manas tikšanās ar Jēzu manām acīm beidzot atklājās Dieva patiesā mīlestība.

Dievs radīja Ādamu un Ievu un sūtīja viņus šajā pasaulē, lai viņi kļūtu auglīgi, vairotos un radītu harmonisku pasauli, kur viņi dzīvotu. Taču viņi nesagaidīja Dieva nolikto laiku. Viņi stājās aizliegtās dzimumattiecībās un laida pasaulē divus dēlus Kainu un Ābelu. Bērni, dzimuši grēkākrišanas rezultātā, neuzticējās viens otram, un viens brālis nogalināja otru. Miers šajā pasaulē tika iznīcināts, un grēks piepildīja zemi. Ar to arī sākās Dieva skumjas un sāpes. Un tad cilvēce izdarīja vēl vienu šausmīgu grēku, kad nogalināja Jēzu – Mesiju. Lūk, kāpēc cilvēces ciešanas ir izpirkuma process, kas turpināsies, kamēr nebeigsies Dieva sāpes.

Jēzus parādījās man, sešpadsmitgadīgam pusaudzim, lai es uzzinātu par cilvēku pirmdzimtā grēka sakni un palūgtu mani izdarīt visu iespējamo, lai izveidotu mierpilnu pasauli, kur nebūs ne grēka, ne grēkākrišanas. Es saņēmu skaidrus Dieva norādījumus samaksāt izpirkumu par cilvēces grēkiem un izveidot pasauli, kuru Dievs bija iecerējis jau pašā sākumā. Mierpilna pasaule, par kuru sapņoja Dievs, nav kaut kāda vieta, kurp mēs dosimies pēc nāves. Dievs vēlas, lai pasaule, kurā mēs dzīvojam, kļūtu par absolūti mierpilnu un laimīgu vietu, kādu Viņš bija radījis iesākumā. Dievs noteikti neradīja Ādamu un Ievu, lai viņi ciestu. Man bija jāpavēsta pasaulei šī pārsteidzošā patiesība.

Kad man atklājās Visuma radīšanas noslēpums, manā dvēselē kā rāmā okeānā iestājās miers. Sirds piepildījās ar Dieva vārdu, un šķita, ka tā uzsprāgs un viss izšļāksies laukā. Mana seja staroja laimē.

 

Pavēle, kurai nedrīkst nepakļauties

Atbrīvojusies no japāņu okupācijas 1945. gadā, mūsu valstsieslīga neaprakstāmā haosā. No veikalu plauktiem pazuda pirmās nepieciešamības preces, un pat turīgi cilvēki nekur nevarēja tās atrast. Mums mājās beidzās rīsi, un es devos uz PekčonuHvanhe provincē, lai paņemtu tur agrāk nopirktos rīsus, taču pa ceļam es saņēmu atklāsmi: „Šķērso trīsdesmit astoto paralēli un atrodi Ziemeļos Dievam uzticamus cilvēkus!” Es tūlīt pat šķērsoju trīsdesmit astoto paralēli un devos uz Phenjanu.

Pirmie bēgļi jau sāka pamest Ziemeļus, glābjoties no komunistiskā režīma. Tā kā komunistiskais režīms noliedza reliģiju, daudzi kristieši bēga uz Dienvidiem ticības brīvības meklējumos. Komunisti pasludināja reliģiju par opiju tautai un neļāva cilvēkiem saglabāt savu ticību. Lūk, uz kādu vietu es devos, sekojot Debesu aicinājumam! Nevienam mācītājam pat prātā nenāca doties turp, taču es devos turp pats savām kājām.

Es sāku rūpēties par bērniem, kas dzīvoja kaimiņos, un stāstīju viņiem Bībeles stāstus, pasniedzot tos kā bērnu pasakas. Drīz pie manis sāka nākt cilvēki, kam bija patiesa ticība. Es runāju ar viņiem visu nakti, cenšoties izskaidrot viņiem jauno patiesību. Neatkarīgi no tā, kas pie manis nāca – vai tas bija trīsgadīgs bērns, vai akla večiņa ar sakumpušu muguru – es uzņēmu viņus ar mīlestību un cieņu.

Es mācīju Dieva vārdu, sniedzot piemērus no savas dzīves. Varbūt tāpēc daudzi cilvēki varēja saņemt skaidras atbildes uz jautājumiem, uz kuriem agrāk atbilžu nebija. Daži ticīgie no lielajām baznīcām, noklausījušies manus sprediķus, pievienojās mūsu baznīcai. Reiz mūsu baznīcai vienā dienā pievienojās piecpadsmit ticīgie no Čansudže baznīcas – lielākās baznīcas Phenjanā. Tas izraisīja stipru protestu šīs baznīcas vecākajos.

Jo vairāk ticīgo no lielajām baznīcām apmeklēja mūsu dievkalpojumus, jo greizsirdīgāki kļuva šo baznīcu mācītāji un jo biežāk viņi sūdzējās par mums policijai. Komunistiskajai varai reliģija bija kā dadzis acī, un tā izmantoja katru izdevību, lai atbrīvotos no tās. Tāpēc viņi ar prieku izmantoja iespēju, kuru viņiem pasniedza mācītāji, un apcietināja mani. 1946. gada 11. augustā mani apsūdzēja spiegošanā par labu Dienvidiem un ieslodzīja Tedonas policijas iecirknī. Es tiku nepatiesi apsūdzēts tajā, ka Dienvidkorejas prezidents nosūtīja mani uz Ziemeļkoreju, lai gatavotu Ziemeļkorejas ieņemšanu.

Viņi pat pieaicināja padomju izmeklētāju, taču viņš nevarēja manā rīcībā atrast neko noziedzīgu. Noturējuši mani apcietinājumā trīs mēnešus, viņi atzina mani par nevainīgu un atbrīvoja, taču uz to brīdi mans ķermenis jau bija šausmīgā stāvoklī. Es zaudēju tik daudz asiņu spīdzināšanas laikā, ka mana dzīvība atradās nāves briesmās. Manas baznīcas locekļi paņēma mani un rūpējās par mani. Viņi riskēja ar savu dzīvību manis labā, neprasot neko pretī. Līdzko man kļuva labāk, es atsāku sludināt. Gada laikā mūsu kopiena ievērojami pieauga skaitā, un tradicionālās baznīcas negrasījās mūs likt mierā. Arvien vairāk un vairāk ticīgie no citām baznīcām sāka apmeklēt mūsu dievkalpojumus. Visbeidzot aptuveni astoņdesmit mācītāji sapulcējās un uzrakstīja sūdzību par mums policijai. 1948. gada 22. februārī komunistiskās varas instances mani atkal arestēja. Es tiku apsūdzēts spiegošanā par labu LīSinmanam un sabiedriskās kārtības traucēšanu. No tiesas zāles es tiku izvests roku dzelžos. Trīs dienas vēlāk man noskuva matus un iemeta cietumā. Es vēl joprojām atceros to sajūtu, kas mani pārņēma, redzot, kā uz grīdas krīt mati, kuri bija atauguši, kamēr es vadīju Baznīcu. Un vēl es skaidri atceros Lī kungu, cilvēku, kurš mani noskuva. Cietumā mani nepārtraukti sita un pieprasīja, lai es atzīstos savos noziegumos. Es to visu izturēju. Pat vemjot asinis un atrodoties par mata tiesu no nāves, es nekad neļāvu sev zaudēt samaņu. Reizēm sāpes bija tik stipras, ka es liecos vai uz pusēm un neapzināti čukstēju: „Dievs, glāb mani!” Taču nākamajā brīdī es ņēmu sevi rokās un apņēmīgi bildu: „Lūdzu, neuztraucies par mani! MūnsSanmjons vēl nav miris. Es neļaušu sev nomirt tik nožēlojamā veidā.” Man bija taisnība. Mana nāves stunda vēl nebija situsi, jo man vēl bija tik daudz jāizdara un jāizpilda sava misija. Es nevarēju būt tik vājš, lai mani pakļautu ar kaut ko tik banālu kā spīdzināšana.

Ik reizi, kad spīdzināšanas laikā es kritu bezsamaņā, es cietu un atkārtoju pie sevis: „Es paciešu šos sitienus korejiešu tautas labā un leju asaras, lai vismaz kaut kā atvieglotu cilvēku sāpes.” Kad mani spīdzināja īpaši nežēlīgi un es biju tuvu bezsamaņai, es vienmēr dzirdēju Dieva balsi. Kad mana dzīvība karājās mata galā, man parādījās Dievs. Uz mana ķermeņa vēl joprojām ir redzamas rētas no spīdzināšanas. Brūces no izrautiem miesas gabaliem ar laiku sadzija un izlietās asinis atjaunojās, taču sāpes no pārdzīvotajām mocībām ir palikušas ar mani kopā ar rētām. Skatoties uz šīm rētām, es bieži esmu sev teicis: „Tev ir jāuzvar tāpēc vien, ka nēsā šīs rētas!”

Tiesas priekšā man bija jāstājas 3. aprīlī, četrdesmitajā manas ieslodzīšanas dienā. Taču lietas izskatīšana tika atlikta uz četrām dienām, un tā notika 7. aprīlī. Daudzi ievērojami Ziemeļkorejas kristiešu mācītāji ieradās tiesas zālē un apsūdzēja mani visos iespējamajos noziegumos. Komunisti arī nepalaida garām iespēju paņirgāties par mani, paziņojot, ka reliģija ir opijs tautai. Zālē bija arī mūsu Baznīcas locekļi, kas stāvēja malā un rūgti raudāja tā, it kā būtu nomiris viņu vīrs vai dēls. Taču es neraudāju. Ar mani bija manas draudzes locekļi, kas raudāja tik rūgti, ka burtiski locījās sāpēs, tāpēc es nejutos vientuļš, ejot Debesu ceļu. Es nejutu, ka ar mani būtu notikusi nelaime, tātad nebija iemesla asarām. Pametot zāli pēc tiesas sprieduma pasludināšanas, es pacēlu roku dzelžos iekaltās rokas un pamāju saviem brāļiem un māsām. Roku dzelži iešķindējās kā zvani. Todien mani uzreiz nosūtīja uz Phenjanas cietumu. Dzīve cietumā mani nebaidīja. Tā nebija pirmā reize. Katrā kamerā starp ieslodzītajiem bija sava hierarhija, un es mācēju atrast kopīgu valodu ar galveno kamerā. Man tikai atlika pārmīt dažus vārdus ar viņu, un mēs kļuvām par draugiem. Kad sirds ir mīlestības pilna, mēs varam aizkustināt jebkura cilvēka sirdi.

Pēc tam, kad es vairākas dienas biju nosēdējis vistālākajā kameras stūrī, galvenais ieslodzītais gribēja pārcelt mani uz labāku vietu. Es ieņēmu vietu blakus atejai, taču viņš uzstāja, lai es pārsēžos uz ērtāku vietu. Es vairākkārt atteicos, taču viņš tik un tā neatkāpās. Sadraudzējies ar galveno kamerā, es uzmanīgi apskatīju katru ieslodzīto, jo cilvēka seja var pastāstīt par viņu visu. „Ahā, tava seja ir tāda un tāda, tāpēc tev ir tāds raksturs,” vai „Tu izskaties tā un tā, tas liecina par to, ka tev ir šādas īpašības.” Ieslodzītie bija pārsteigti par to, cik daudz es varēju pastāstīt par viņiem pēc viņu sejas pantiem. Iekšēji viņi nebija iepriecināti par to, ka cilvēks, kuru viņi redzēja pirmo reizi dzīvē, tik daudz zināja par viņiem, taču viņi bija spiesti atzīt, ka mani novērojumi ir pareizi. Es varēju brīvi atvērt savu sirdi cilvēkiem un dalīties savos pārdzīvojumos, tāpēc arī cietumā es ieguvu draugus. Piemēram, es sadraudzējos ar slepkavu. Es tiku netaisni ieslodzīts, taču tas kļuva par vērtīgu treniņa periodu. Jebkurām grūtībām mūsu dzīvē ir dziļa nozīme. Cietumā pat utis kļūst par draugiem. Tur bija ārkārtīgi auksti, un utis salīda cietuma apģērba šuvēs. Mēs tās izvilkām un salikām kopā, tās saķērās ar savām ķepiņām un piespiedās viena pie otras, izveidojot sīkas bumbiņas. Mēs tās ripinājām pa grīdu, kā mēslu vaboles ripina mēslu bumbiņas,un utis izmisīgi centās noturēties viena pie otras. Utis mīl kaut kur dziļāk ierakties, tāpēc tās saspiedās ar galviņām tā, ka tikai muguriņas bija redzamas. Bija tik aizraujoši to vērot, kamēr mēs sēdējām kamerā.

Parasti cilvēki nemīl ne utis, ne blusas. Taču cietumā pat utis un blusas kļūst par labiem sarunu biedriem. Brīdī, kad jūs skatāties uz uti vai blusu, jums prātā var ienākt doma vai ideja, kuru nedrīkst atstāt bez ievērības. Mēs nekad nezinām, kad un kā Dievs uzrunās mūs. Tāpēc mums ir jābūt modriem un jāievēro pat tādi sīkumi kā utis un blusas.

 

Rīsa grauds – vērtīgāks par visu pasauli

20. maijā, trīs mēnešus pēc ieslodzīšanas Phenjanas cietumā, mani pārcēla uz Hunnāmas cietumu. Es biju sašutis un jutu kaunu Debesu priekšā. Lai es nevarētu aizbēgt, mani saslēdza rokudzelžos kopā ar kādu zagli. Pēc tam mūs iesēdināja vilcienā, kas devās septiņpadsmit stundu ilgā braucienā. Skatoties logā, es sajutu, kā dvēseles dziļumos milzt neizturams rūgtums. Šķita neticami, ka man bija jāveic šis līkumotais ceļš gar upēm un cauri ielejām kā ieslodzītajam.

Hunnāmas cietums bija koncentrācijas nometne, kur ieslodzītie strādāja minerālmēslojuma rūpnīcā. Divus gadus un piecus mēnešus es tur veicu smagus piespiedu darbus. Piespiedu darba sistēmu Ziemeļkoreja pārņēma no Padomju Savienības. Padomju valdība, satraucoties par savu reputāciju pasaules priekšā, nevarēja tā vienkārši nogalināt buržuāzijas pārstāvjus un tos, kas nebija komunisti. Tāpēc tā izdomāja īpašu soda mēru – piespiedu darbu. Cilvēkus nežēlīgi ekspluatēja un piespieda smagi strādāt, līdz viņi nomira no pilnīga spēku izsīkuma. Ziemeļkorejas komunisti pārņēma Padomju sistēmu un sāka piespriest ieslodzītajiem trīs gadus piespiedu darbos. Patiesībā līdz termiņa beigām gandrīz neviens neizdzīvoja.

Mūsu diena sākās četros trīsdesmit no rīta. Uz laukuma mums lika nostāties ierindā un mūsu ķermeņus un drēbes pārmeklēja, lai atrastu aizliegtus priekšmetus. Mēs novilkām visas drēbes, un tās tika rūpīgi pārmeklētas. Katru drēbju gabalu dauzīja tā, ka uz tā nepalika ne puteklīša. Šī procedūra ilga ne mazāk kā divas stundas. Hunnāmas koncentrācijas nometne atradās tuvu jūras krastam, un ziemā vējš kā nazis griezās mūsu kailajos ķermeņos. Pēc pārbaudes mūs baroja ar pretīgu ēdienu, un tad mēs gājām četrus kilometrus līdz minerālmēslojumu rūpnīcai. Mēs soļojām četrās kolonnās, turoties rokās ar priekšā un aizmugurē esošajiem. Mēs pat nedrīkstējām pacelt galvu. Mūs pavadīja ar šautenēm un pistolēm bruņoti sargi. Tos, kuri kavēja kolonnu vai atlaida rokas, nežēlīgi sita par mēģinājumu bēgt.

Ziemā sniega kupenas bija augstākas par cilvēka augumu. Aukstos ziemas rītos, kad mums nācās soļot cauri kupenām, kas sniedzās pāri galvām, man sāka griezties galva. Apledojušais ceļš bija ārkārtīgi slidens, un aukstais vējš saldēja tik auksti, ka mati cēlās stāvus. Jau pēc brokastīm mēs bijām bez spēka, un mūsu kājas ļodzījās ceļos. Par spīti tam mums tik un tā bija jāveic viss ceļš līdz rūpnīcai, tik tikko velkot kājas. Es vilkos pa ceļu, būdams tikko pie samaņas, un atkārtoju pie sevis, ka esmu Debesu dēls. Rūpnīcā mūs gaidīja mēslojumu kalns, kuru mēs saucām par amonjaku. Patiesībā tas bija amonija sulfāts – lauksaimniecībā plaši izmantots mēslojums. Ritot pa konveijera lenti, šis pulveris kā balts ūdenskritums vēlās no teknes lielā kaudzē uz grīdas. Amonjaks bija ļoti karsts, kad tas krita no konveijera lentes, un pat ziemas vidū tas izdalīja indīgus garaiņus. Pulveris ātri atdzisa un kļuva ciets kā ledus. Mūsu darbs bija ar lāpstām rakt mēslojumu un bērt to salmu maisos. Šo divdesmit metru augsto kalnu mēs saucām par mēslojumu kalnu. Astoņsimts vai deviņsimts cilvēku vienlaicīgi strādāja pie šī kalna uz milzīgas teritorijas, mēģinot samazināt kalnu kaut vai uz pusi.

Mēs bijām sadalīti grupās pa desmit cilvēkiem. Katrai grupai dienas laikā bija jāsapilda un jāiekrauj tūkstoš trīssimt maisi, tas ir, pa simtu trīsdesmit maisiem uz cilvēku. Ja grupa netika galā ar uzdevumu, tās locekļiem izsniedza divreiz mazāku porciju. Tāpēc visi strādāja tā, it kā no plāna izpildīšanas būtu atkarīga viņu dzīvība. Lai pārnēsātu maisus efektīvāk, mēs aizšuvām piepildītos maisus ar adatām, kuras mēs taisījām no tērauda stieplēm. Mēs ņēmām stieples gabalu un likām to uz sliedēm. Kad pa sliedēm nobrauca neliela vagonete ar izejvielām, stieple kļuva plakana un to varēja lietot kā adatu. Lai grieztu caurumus maisos, mēs lietojām stikla lauskas, kuras ieguvām, sitot logus rūpnīcā. Laikam tomēr uzraugi juta līdzi mums, redzot, kādos smagos apstākļos mums nācās strādāt, jo viņi nekad neaizliedza mums sist logus rūpnīcā. Reiz, kad es centos pārkost stiepli, es nolauzu zobu. Pat tagad vēl var redzēt, ka viens no maniem priekšējiem zobiem ir nedaudz aplauzts. Man tas ir neaizmirstams atgādinājums par Hunnāmas cietumu.

Zem smagās darba nastas cilvēki arvien vairāk izvārga; visi, izņemot mani. Es saglabāju savu iepriekšējo svaru – septiņdesmit divus kilogramus, kas izraisīja skaudību kameras biedros. Es vienmēr esmu izcēlies ar savu fizisko spēku. Taču reiz es tomēr smagi saslimu.Spriežot pēc simptomiem, tā bija tuberkuloze. Simptomi saglabājās gandrīz mēnesi, taču es neizlaidu nevienu darba dienu rūpnīcā. Es zināju – ja neieradīšos, pārējie grupas locekļi būs atbildīgi par manu darba daļu. Mana spēka dēļ cilvēki sauca mani par tērauda „cilvēku”. Es varēju izturēt pat vissmagākos darbus. Cietums un piespiedu darbs nebija liela problēma. Lai cik nežēlīgi jūs nesistu un lai cik šausminoši nebūtu jūsu dzīves apstākļi, jūs izturēsiet visu, ja jūsu sirdī būs skaidrs mērķis.

Ieslodzīto organismi tika pakļauti amonjaka sulfāta ražošanai izmantotās sērskābes postošajai ietekmei. Kad es strādāju tēraudlietuves rūpnīcā Kavasaki, Japānā, es vairakkārt biju liecinieks tam, kā cilvēki, kas tīrīja cisternas, kur tika uzglabāta sērskābe, mira no tās toksiskajiem izgarojumiem. Stāvoklis Hunnāmā bija daudz sliktāks. Skābes izgarojumi bija tik indīgi, ka ieslodzītajiem izkrita mati un āda pārklājās ar ēdēm, no kurām sūcās asinis un limfa. Vairākums cilvēku, kas strādāja rūpnīcā, drīz vien sāka vemt asinis un nomira pusgada laikā. Lai aizsargātu rokas, mēs vilkām gumijas cimdus, taču skābe ātri vien tos saēda. Sērskābe saēda arī mūsu drēbes, padarot tās nederīgas nēsāšanai, un lika mūsu ādai šķelties un asiņot, reizēm saēdot to līdz kaulam. Mums bija jāstrādā bez brīvdienām, neskatoties uz to, ka brūces asiņoja un strutoja.

Mūsu pārtikas dienas deva sastāvēja no divām nepilnām rīsa bļodām. Tam nebija nekādu piedevu, izņemot zupu – stipri sālītu ūdeni ar redīsa lapām. Zupa bija tik sālīta, ka dedzināja mūsu kaklus. Taču, tā kā rīsi bija pārāk cieti, mums nācās izmērcēt to zupā. Neviens nemaz nedomāja atteikties no zupas – ieslodzītie izdzēra visu līdz pēdējai pilītei. Saņēmuši rīsa porciju, ieslodzītie aprija to vienā kampienā. Apēduši savus rīsus, viņi sāka staipīt kaklus un lūkoties apkārt, vērojot, kā ēd pārējie. Reizēm kāds iebāza savu karoti svešā zupas bļodā, un tad izcēlās kautiņš. Viens mācītājs, kurš bija kopā ar mani Hunnāmā, reiz pateica man: „Iedod man vienu pupiņu, un es apmaiņā tev došu divas govis, kad tiksim laukā no šejienes.” Cilvēki bija tik izmisuši, ka, kādam ieslodzītajam nomirstot ēšanas laikā, pārējie izbakstīja atlikušos rīsus no viņa mutes un apēda tos.

Kas ir izsalkuma sāpes, zina tikai tie, kas paši to ir izjutuši. Kad cilvēks ir izsalcis, viens rīsa grauds kļūst neizsakāmi vērtīgs. Pat tagad es kļūstu satraukts, kad atcerosHunnāmu. Grūti noticēt tam, ka viens vienīgs rīsa grauds var dot ķermenim tik daudz spēka, taču, kad cilvēks ir izsalcis, viņš līdz asarām ilgojas pēc ēdiena. Ja cilvēks ir paēdis, pasaule viņam šķiet liela, taču izsalkušam cilvēkam rīsa grauds ir lielāks par veselu pasauli. Cilvēkam, kas cieš badu, rīsa grauds iegūst milzīgu vērtību.

Jau pirmajā ieslodzījuma dienā es izveidoju paradumu atdot pusi savas porcijas citiem ieslodzītajiem un apēst to, kas palika pāri. Es tā trenēju sevi trīs nedēļas un pēc tam sāku ēst veselu porciju. Tas lika man domāt, ka mana porcija pietiek diviem cilvēkiem, un, pateicoties tam man bija vieglāk izturēt badu.

Dzīve koncentrācijas nometnē bija tik šausmīga, ka to nav iespējams iedomāties, pašam to nepiedzīvojot. Puse ieslodzīto nomira jau pirmajā gadā. Katru dienu mēs redzējām, kā caur aizmugurējiem vārtiem iznes mirušos koka zārkos. Mēs strādājām vaiga sviedros, un mūsu vienīgā cerība izrauties no ieslodzījuma bija šī koka kaste. Pat tādā nežēlīgā un cietsirdīgā režīmā tas, ko ar mums darīja, bija necilvēcīga zvērība. Visi šie maisi ar mēslojumu, kas bija piesūcies ar ieslodzīto asarām un sirdssāpēm, tika iekrauti kuģos un vesti uz Krieviju.

ANO bruņotie spēki atver cietuma vārtus

Kamēr es izcietu sodu Hunnāmas cietumā, sākās Korejas karš. Trīs dienas pēc kara sākuma Dienvidkorejas karaspēks atstāja Seulu un atkāpās uz Korejas dienvidiem. Un tad sešpadsmit valstis ASV vadībā izveidoja ANO bruņotos spēkus un iejaucās Korejas kara gaitā. ASV bruņotie spēki izcēlās krastā Inčonā un devās uz Vonsanu – lielāko Ziemeļkorejas industriālo centru.

Tas bija tikai dabiski, ka Hunnāmas cietums kļuva par galveno mērķi ASV gaisa spēku uzlidojumiem. Bombardēšanas laikā cietuma sargi pameta ieslodzītos un slēpās bumbu patvertnēs. Viņiem bija vienalga, vai mēs izdzīvosim, vai nē. Kādu dienu man parādījās Jēzus; pa viņa vaigiem tecēja asaras. Mani pārņēma stipra priekšnojauta, un es iekliedzos: „Nāciet šurp un neatkāpieties no manis vairāk par divpadsmit metriem!” Pēc brīža divpadsmit metru attālumā no manis uzsprāga bumba. Tie, kas atradās blakus man, palika dzīvi.

Kad bombardēšanas kļuva biežākas un intensīvākas, sargi sāka izpildīt nāves sodu ieslodzītajiem. Viņi nosauca mūsu numurus un pavēlēja ierasties ar trīs dienu pārtikas devu un lāpstu. Ieslodzītie domāja, ka viņus pārved uz citu cietumu, taču patiesībā viņus veda uz kalniem un lika rakt bedres, kurās pēc tam viņus apglabāja. Ieslodzītos izsauca uz nāves sodu atkarībā no viņu izciešamā soda ilguma: tos, kuru termiņš bija visilgākais, sodīja pirmos. Es aptvēru, ka mana kārta pienāks nākamajā dienā.

Naktī pirms manas nošaušanas sākās intensīva bombardēšana – bumbas krita no debesīm kā lāses tropu lietusgāzē. Tas bija 1950. gada 13. oktobris. Todien ASV karaspēks izcēlās Inčonā un devās uz ziemeļiem, lai atbrīvotu Phenjanu un Hunnāmu. Naktī tas uzbruka Hunnāmai ar B-29 bumbvedējiem. Bombardēšana bija tik spēcīga, ka visa nometne bija pārvērtusies par uguns jūru. Cietuma sienas sabruka, un sargi sāka bēgt, glābdami savu dzīvību. Beidzot cietuma vārti, kas visu šo laiku turēja mūs ieslodzījumā, atvērās! Ap pulksten diviem rītā, nākamajā dienā, es netraucēti ar godu izgāju no Hunnāmas.

---