3.daļa. 

Vispaēdušākais cilvēks pasaulē 

Baznīca, kas nepieder nevienai denominācijai

   Korejā ir paruna, kas vēsta, ka cilvēks, kuru aizvaino, ilgi dzīvos. Ja mana dzīve kļūtu ilgāka ar katru pret mani vērsto apvainojumu, es nodzīvotu simts gadus ilgāk. Mans vēders bija pilns nevis ar ēdienu, bet ar apvainojumiem. Tāpēc mani var nosaukt par cilvēku ar vispilnāko vēderu pasaulē. Cilvēki no tradicionālajām baznīcām, kas nostājās pret mani un meta uz mani akmeņus, kad es nodibināju baznīcu Phenjanā, sāka mani vajāt arī Pusanā. Pirms mēs bijām tā īsti uzsākuši baznīcas darbību, viņi jau bija apņēmušies sagādāt mums nepatikšanas. Manam vārdam tik bieži tika pielikts priekšā vārds „pseido„ vai „ķeceris”, ka tie gandrīz vai kļuva par daļu no mana vārda. Un patiešām – vārds Mūns Sanmjons kļuva par ķecerības un pseidoreliģijas sinonīmu.Tagad laikam manu vārdu nemaz nevar izdzirdēt bez šīm piebildēm.1953. gadā vajāšanas sasniedza kulmināciju. Mēs pametām savu būdu Pusanā un pārbraucām uz Tegu, un pēc tam – uz Seulu. Nākamā gada maijā mēs noīrējām māju Seulā, Pukhakdonas rajonā, blakus Čančhundanas parkam, un piesitām pie sienas izkārtni „Svētā Gara asociācija par pasaules kristietības apvienošanu”.

   Mēs izvēlējāmies šo nosaukumu, lai parādītu, ka mēs nepiederam nevienai no esošajām denominācijām un negrasāmies veidot jaunu.„Pasaules kristietība” ir visa mūsdienu un pagātnes kristīgā pasaule. Vārds „apvienošana” atspoguļo mūsu vēlmi nonākt līdz vienotībai. Savukārt vārdi „Svētais Gars” liecina par harmoniju starp garīgo un fizisko pasauli, kuras pamatā ir mīlestība tēva un dēla attiecībās. Mūsu baznīcas nosaukums nozīmē, ka garīgā pasaule, kuras centrs ir Dievs, ir kopā ar mums. Apvienošana, it īpaši, simbolizē manus centienus izveidot ideālu Dieva pasauli. Apvienošana nav apvienība. Apvienība ir tad, kad divi sanāk kopā. Savukārt apvienošanās ir tad, kad divi kļūst par vienu veselu. Plaši pazīstamo nosaukumu „Apvienošanas baznīca” mēs ieguvām daudz vēlāk, turklāt tā mūs sāka saukt citi.Sākumā studenti sauca mūsu kopienu par „Seulas baznīcu”. Man nepatīk lietot vārdu „kjohve”, kas nozīmē baznīca, tā tradicionālajā nozīmē. Taču man patīk nozīme, ko šis vārds iegūst, ja to uzrakstīt ar ķīniešu hieroglifiem. „Kjo” nozīmē „mācīt”, un „hve” – „tikšanās”. Burtiski šis vārds nozīmē „mācību tikšanās”. Vārds reliģija („čongjo”) sastāv no diviem ķīniešu hieroglifiem „centrālais” un „mācība”.

   Ja vārdu „baznīca” izprast, kā „pulcēties tur, kur māca garīgo patiesību”, tad tas iegūst labu nozīmi. Taču vārdā „kjohve” nav ne mājiena par to, ka cilvēki pulcējas un dalās savā starpā. Parasti cilvēki izmanto šo vārdu pavisam citā nozīmē.

   Es negribēju, lai mūsu kopiena tiktu uzskatīta par kārtējo denomināciju. Es cerēju izveidot baznīcu, kas nepiederētu nevienai denominācijai. Īsta reliģija tiecas glābt visu valsti, pat ja tai ir jāziedo sevi kā reliģisku organizāciju. Tā tiecas izglābt visu pasauli, pat ja tai nāksies ziedot valsti, un vēlas izglābt visu cilvēci, pat ja vajadzēs ziedot visu pasauli. Ja cilvēki to saprastu, viņi neveidotu atšķirīgas denominācijas.Mums bija svarīgi uzlikt izkārtni ar baznīcas nosaukumu, taču es biju gatavs jebkurā brīdī atteikties no tās. Līdz ko cilvēks izliek izkārtni ar vārdu „baznīca”, viņš novelk robežu starp baznīcu un ne baznīcu. Taču ņemt kaut ko veselu un sadalīt to divās daļās ir nepareizi. Ne tāds bija mans sapnis, un ne tādu ceļu es izvēlējos iet. Ja valsts un pasaules glābšanai būs jānoņem šī izkārtne, es to izdarīšu jebkurā brīdī.

   Cilvēki, kas apmeklēja mūsu baznīcu, sauca sevi par „šikku”, jeb „ģimenes locekļiem”. Mēs bijām apreibuši no mīlestības. Ik viens, kas nāca pie mums, varēja redzēt, ko es daru un par ko runāju. Mūs visus saistīja neredzama mīlestības saikne, kas ļāva mums saskarties ar dievu. Piemēram, kāda sieviete, kas mājās gatavoja ēst, varēja pēkšņi izskriet no virtuves un atsteigties pie mums uz baznīcu. Cita sieviete, kas grasījās pārģērbties jaunā kleitā, piepeši izskrēja no mājas vecajā, caurumotajā kleitā. Ja kādai no baznīcas loceklēm vīra vecāki noskuva matus, lai viņa nenāktu uz baznīcu, viņa tik un tā nāca pie mums ar noskūtu galvu.

   Baznīcas biedru skaits pakāpeniski pieauga, un mēs sākām liecināt studentu pilsētiņās. Piecdesmitajos gados universitāšu studenti korejiešu sabiedrībā tika uzskatīti par intelektuāļiem un tika ļoti cienīti.Mēs sākām liecināt blakus sieviešu universitātes Ihva un Jonse universitātes ieejai,un drīzumā mūsu baznīcas locekļu rindas papildināja liels skaits studentu. Profesore Jana Junjona, kas pasniedza mūziku Ihva universitātē, un profesore Hana Čunhva, kopmītņu pārzine, arī pievienojās mūsu baznīcai. Mūs apmeklēja daudz studentu, un viņi nāca ne pa vienam vai diviem, bet dučiem. Un viņu skaits pieauga ģeometriskā progresijā. Tas pārsteidza gan tradicionālās baznīcas, gan mūs.
  
   Divos mēnešos pēc sludināšanas uzsākšanas studentu pilsētiņās, mūsu kopiena izauga līdz neticamiem apmēriem, lielākoties pateicoties studentiem no Ihva un Jonse universitātēm. Biedru skaits pieauga ar gaismas ātrumu. Tā vien likās, ka pie mums iebrāzās pavasara vējš un acumirklī izmainīja studentu sirdis. Desmitiem studentu savāca savas mantas un pameta kopmītnes. Un tas viss notika vienā dienā. Ja kāds mēģināja viņus apturēt, viņi atbildēja: „Kādēļ jūs mēģināt apturēt mūs? Ja gribat mani apturēt, jums nāksies nogalināt mani! Vienkārši ņemiet un nogaliniet mani!” Viņi bēga no kopmītnēm, izlecot pa logiem un lienot pāri sētai. Es pūlējos vest viņus pie prāta, taču viss velti. Viņi negribēja palikt savās tīrajās un kārtīgajās universitātēs, viņi vēlējās būt mūsu mazajā baznīcā, kur oda pēc netīrām zeķēm. Un neviens tur neko nevarēja padarīt. Visbeidzot dekāne Kima Hvallana nosūtīja pie mums profesori Kimu Jonunu no reliģiskās un sociālās palīdzības departamenta. Profesore Kima studēja teoloģiju Kanādā un bija labs teologs. Ihva universitāte lika uz viņu lielas cerības. Dekāne Kima Hvallana izvēlējās profesori Kimu, jo viņas profesija bija teoloģe, un dekāne uzskatīja, ka profesore varēs izteikt konstruktīvu kritiku pret mūsu ticības mācību un šādi apturēt studentu aizplūšanu. Taču nedēļas laikā pēc tikšanās ar mani profesore Kima, šis īpašais pārstāvis, piebiedrojās mūsu baznīcai  un kļuva par visaktīvāko sekotāju. Tas nodrošināja mums vēl lielāku autoritāti pārējo Ehva universitātes profesoru un studentu vidū, un mūsu baznīca sāka augt ar sniega lavīnas ātrumu.Situācija kļuva nekontrolējama, un tradicionālās baznīcas atsāka mūs apvainot tajā, ka mēs zogam viņu locekļus. Man tas šķita netaisnīgi.Es nekad nevienu nespiedu klausīties manus sprediķus un apmeklēt mūsu baznīcu. Ja es izdzinu cilvēkus pa galvenajām durvīm, viņi atgriezās pa aizmugures durvīm. Ja es aizslēdzu durvis, cilvēki līda pāri sētai. Es vienkārši nespēju apturēt viņus. Visvairāk šī situācija mulsināja Ihva un Jonse universitāšu administrācijas, kuras saņēma atbalstu no kristiešu fondiem, un tāpēc nevarēja stāvēt malā un noskatīties, kā viņu studenti un pasniedzēji straumēm pārgāja citā reliģiskā grupā.

[Grāmatas trešā daļa vēl nav pilnībā pārtulkota latviešu valodā.

Iztulkotās nodaļas drīzumā tiks publicētas.

Ir pieejamas grāmatas versijas angļu valodā un krievu valodā.]