1.daļa. Ēdiens ir mīlestības izpausme

Ko es uzzināju par mieru, kamēr tēvs mani nesa uz savas muguras

Visu savu dzīvi es esmu domājis tikai par vienu. Es gribēju izveidot mierpilnu pasauli, kur nebūtu karu un cilvēce dzīvotu mīlestībā. Varbūt kāds jautās: „Vai tiešām jūs domājāt par mieru jau bērnībā?” Vai tad tas ir kāds brīnums, ka bērns sapņo par mierpilnu pasauli?

1920. gadā, kad es piedzimu, Koreja atradās Japānas okupācijā. Un kaut arī Koreja 1945. gadā tika atbrīvota, drīz pēc tam izcēlās Korejas karš, kam sekoja Āzijas ekonomiskā krīze un daudzi citi smagi pārbaudījumi. Ilgus gadus Koreja bija ļoti tālu no tāda jēdziena kā miers. Taču ciešanu un nekārtību laiki piemeklēja ne tikai Koreju. Divi pasaules kari, Vjetnamas karš un kari Tuvajos Austrumos parādīja, ka cilvēki pasaulē nepārtrauc izturēties viens pret otru naidīgi, vērst ieročus viens uz otru un spridzināt viens otru. Laikam cilvēki, kas ir piedzīvojuši visas šīs šausmas un redzējuši asinīm notraipītus ķermeņus un sadragātus kaulus, mieru spēj iedomāties tikai sapņos. Taču miers nav nemaz tik grūti sasniedzams. Iesākumā mēs varētu pamēģināt sajust mieru gaisā, ko elpojam, dabā un cilvēkos mums apkārt.

Bērnībā visas apkārtējās pļavas man bija kā mājas. Vienā kampienā brokastīs apēdis savu rīsu porciju, pēc mirkļa es jau biju laukā no mājas un pavadīju visu dienu kalnos un upju krastos. Es varēju visu dienu klejot pa mežu kopā ar visdažādākajiem putniem un dzīvniekiem, ēst savvaļas augus un ogas un nekad nejust izsalkumu. Jau bērnībā es zināju, ka mana dvēsele un ķermenis visbrīvāk jūtas mežā.

Pēc rotaļāšanās kalnos es bieži turpat arī aizmigu. Un tad tēvam nācās iet un meklēt mani. Dzirdot, tālumā skanošos tēva saucienus: „Jonmjon! Jonmjon!” – es nevilšus sāku smaidīt pat miegā. Bērnībā mani sauca Jonmjons. Lai gan tēva balss mani uzmodināja, es izlikos guļam. Tad viņš cēla mani sev mugurā un nesa uz mājām. Sajūta, kas mani pārņēma, kad viņš nesa mani no kalna, - pilnīgas drošības un bezrūpības sajūta – tas arī bija īsts miers. Tā, kamēr tēvs mani nesa uz muguras, es iepazinu mieru.

Es mīlēju mežu, jo tā ir mierpilnākā vieta pasaulē. Neviena dzīva būtne mežā necīnās ar citām dzīvības formām. Protams, tās ēd viena otru un pašas kļūst par barību, bet tikai tāpēc, ka tās ir izsalkušas un tām ir jānodrošina sava pastāvēšana. Tās necīnās, tāpēc ka ienīstu viena otru. Neviens putns neienīst pārējos putnus, un neviens dzīvnieks neizjūt naidu pret citiem dzīvniekiem. Arī koki nenaidojas savā starpā. Lai iestātos miers, no naidīguma nedrīkst palikt ne miņas. Cilvēki ir vienīgās būtnes, kas neieredz savas sugas pārstāvjus. Viņi neieredz citus cilvēkus tikai tāpēc, ka tie dzīvo citā valstī, pieder citai reliģijai vai domā citādāk.

Es esmu viesojies gandrīz divsimt valstīs. Starp tām nebija nemaz tik daudz valstu, kur, nolaidies lidostā, es nodomātu: „Šī patiešām ir mierpilna un laimīga vieta.” Daudzās valstīs pilsoņu karu dēļ bruņoti karavīri apsargāja lidostas un aizšķērsoja ielas. Dienu un nakti tur bija dzirdami šāviņi. Vairākkārt es tikai par mata tiesu izbēgu no nāves vietās, kur biju atbraucis runāt par mieru. Mūsdienu sabiedrībā izceļas nebeidzama virkne lielu un mazu konfliktu un sadursmju. Miljoniem cilvēku cieš badu, jo viņiem nav ko ēst, kamēr triljoniem dolāru tiek tērēts ieročiem. Ieročiem un bumbām iztērētās naudas pietiktu atliku likām, lai uz visiem laikiem atrisinātu bada problēmu pasaulē.

Visu savu dzīvi es veltīju tam, lai uzceltu miera tiltus starp valstīm, kas neieredz viena otru un uzskata cita citu par ienaidnieku atšķirīgas ideoloģijas un reliģijas dēļ. Es esmu organizējis forumus, kuros piedalījās islāma, kristietības un jūdaisma pārstāvji un centies samierināt Savienotās Valstis un Padomju Savienību to atšķirīgajos viedokļos par karu Irākā. Es esmu piedalījies Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas samierināšanas procesā. To visu es darīju ne tāpēc, ka tiecos pēc naudas un slavas. Līdz ko es kļuvu pietiekami pieaudzis, lai saprastu, kas notiek pasaulē, manā dzīvē izvirzījās viens vienīgs mērķis – panākt, lai mūsu pasaulē iestātos miers un vienotība. Nekas cits man nebija vajadzīgs. Nebija viegli dienu un nakti dzīvot tikai miera īstenošanas vārdā, bet tas bija vienīgais, kas darīja mani laimīgu.

Aukstā kara laikā mēs visi bijām spiesti piedzīvot sāpes no pasaules sašķelšanās divās nometnēs ideoloģisku atšķirību dēļ. Toreiz šķita, ka atliek tikai komunismam izzust, kā tūlīt pat iestāsies miers. Taču tagad, kad Aukstais karš ir aiz muguras, mēs redzam, ka konfliktu ir kļuvis vēl vairāk. Pasaule šodien ir sašķēlusies dažādu rasu un reliģiju dēļ. Daudzas kaimiņzemes ir naidīgās attiecībās. Turklāt daudzos gadījumos sabiedrība valsts iekšienē ir sašķēlusies nacionālās, reliģiskās vai etniskās piederības dēļ. Cilvēki izturas viens pret otru kā pret ienaidniekiem, atrodoties barikāžu pretējās pusēs un atsakoties atvērt sirdis viens otram. Aplūkojot cilvēces vēsturi, mēs redzēsim, ka asiņainākie un cietsirdīgākie kari izcēlās nevis starp valstīm, bet gan starp rasēm un nacionalitātēm. Un no tiem visšausminošākie bija kari, kuros par ieganstu tika izmantotas reliģijas.

Kas liek cilvēkiem tik ļoti neieredzēt un nogalināt vienam otru? Iemeslu var būt daudz, taču visbiežāk tie ir saistīti ar reliģiju. Tas attiecas gan uz Persijas līča karu, gan arābu un izraēliešu konfliktu par Jeruzalemes kontroli. Kad rasisti par ieganstu izmanto reliģiju, problēma kļūst ārkārtīgi sarežģīta. Reliģisko karu draudīgie rēgi, kuri, kā mēs domājām, ir palikuši viduslaikos, turpina vajāt mūs arī divdesmit pirmajā gadsimtā.

Reliģiskie kari nerimst, jo daudzi politiķi izmanto reliģiju naidīgās attiecības, lai īstenotu savus savtīgos nodomus. Politiskās varas ietekmē reliģijas bieži sāk svārstīties un novirzās no sava ceļa, aizmirstot par savu sākotnējo mērķi – kalpot mieram. Visu reliģiju atbildība ir veicināt miera iestāšanos. Taču diemžēl mēs redzam, ka tā vietā reliģijas kļūst par konfliktu cēloni.

Šī ļaunuma aizkulisēs slēpjas politiķu mahinācijas cīņā par varu un naudu. Ikviena līdera primārā atbildība ir nodrošināt mieru. Taču līderi bieži rīkojas tieši otrādi, vedot mūsu pasauli uz sadursmēm un vardarbību.

Tādi līderi izmanto reliģijas un nacionālismu kā aizsegu savām savtīgajām ambīcijām. Kamēr šo cilvēku attieksme neizmainīsies, valstis un nācijas turpinās apjukumā zaudēt virzienu. Patiesībā ne reliģiskajā ticībā, ne mīlestībā pret savu nāciju nav nekā ļauna. Tām ir liela vērtība, ja tiek izmantotas vienotas, globālas cilvēku sabiedrības izveidošanai. Taču, kad viena atsevišķa reliģija vai etniskā grupa apgalvo, ka vienīgi tā ir patiesa, bet visas pārējās tiek nicinātas un vajātas, tāda reliģija un tāda mīlestība pret savu nāciju zaudē jebkādu vērtību. Ja reliģija iet tik tālu, ka tā sāk mīt zemē citas reliģijas un izturēties pret tām kā pret kaut ko nicināmu, tad tāda reliģija pārstāj būt par labā iemiesojumu. Tas pats attiecas arī uz mīlestību pret valsti, ja to izmanto, lai paustu savas dzimtenes pārākumu pār citām valstīm.

Debesu patiesība ir tāda, ka mums ir jāpieņem vienam otrs un jāsniedz savstarpēja palīdzība. To zina pat vismazākie dzīvnieki. Kaķi un suņi īpaši labi nesatiek, taču, ja tie izaug vienā mājā, viņi ir visnotaļ draudzīgi viens pret otru un cita mazuļiem. Tas pats attiecas arī uz augiem. Liānas, kas vijas augšup pa kokiem, ir pilnībā atkarīgas no stumbriem, kas tās balsta. Taču koki nesaka sašutumā: „Hei, kā tu uzdrošinies rāpties pa manu stumbru?” Visuma princips nosaka, ka visiem ir jādzīvo vienam otra labā. Ikvienu, kas pārkāpj šo principu, agri vai vēlu, sagaida sabrukums. Ja valstis un reliģijas nepārstās ļaunprātīgi uzbrukt viena otrai, cilvēcei nebūs nākotnes. Mūs sagaidīs vienīgi terora un cīņas apburtais loks, līdz kādu dienu cilvēki vispār izmirs. Patiesībā viss nemaz nav tik bezcerīgi. Cerība noteikti ir!

Es esmu dzīvojis savu dzīvi, nekad nezaudējot cerību un vienmēr uzturot sevī dzīvu sapni īstenot mieru. Viss, ko es vēlos, ir nojaukt visas barjeras un sienas, kas ir sadalījušas pasauli neskaitāmās sīkās daļās, un izveidot vienotu pasauli. Es vēlos nojaukt barjeras starp reliģijām un rasēm un aizpildīt plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Līdz ko tas tiks izdarīts, mēs varēsim atjaunot pasaulē mieru, ko Dievs bija iecerējis īstenot jau pašā sākumā. Es runāju par pasauli, kur neviens necieš badu un nelej rūgtas asaras. Lai dziedinātu pasauli, kur nav cerības un tik ļoti pietrūkst mīlestības, mums ir jāatgūst tā šķīstā sirds, kas mums bija bērnu gados. Lai atteiktos no vēlmes gūt arvien lielāku materiālo bagātību un dotu atdzimšanu skaistajai cilvēka dabai, mums ir jāatgriežas pie miera principiem un mīlestības elpas, kuru mēs iepazinām, kad mūsu tēvi nesa mūs uz savas muguras.

[Grāmatas tulkojums latviešu valodā atrodas izstrādes stadijā.]